Kā daudzreiz, kad vēsture "iestrēgst". Atļaujos apgalvot: mikroba infekcija kaut kādā veidā pagrūdīs pasauli pareizākā virzienā.
Patreiz šķiet, ka pirmsinfekcijas periodā - mēs pārāk daudz sākām migrēt, parāk daudz maisīties / esot tūrismā vai vienkārši dodoties uz pasaules citu malu. Jaucot vietējo tautību mentalitāti. Piesārņojot dabu. Pārmērīgi veicinot globālismu, kas primitīvā veidā varētu novest pie "vienas pelēkas cilvēku masas".
Kamdēļ Likteņtēvs tā rīkojas - dramatiski/ ar sekām daudziem? Tamdēļ, ka daudzi vienlaikus mūsu "homo sapiens" rīkojas pretī Zemes attīstībai. Tādas samilzušas dramatiskas situācijas vēsturē bijušas daudzreiz. Zemes virzība virzās ar palēcieniem, ar grūdieniem, ar iepiekš neprognozējamām izmaiņām.
Arī šoreiz...
Mums tiek dots visai dramatisks aizinājums - vairāk pievērsties savai Valstij, savai teritorijai, savam darbam, savai lietai, savai ražošanai, savām idejām.
Pats svarīgākais - mērenā termiņā - būs skaidrība, kas būs pēc šī vīrusa "darbības" beigām. Ja nemainīsimies, tad pēc dažiem gadiem būs klāt nākamais vīruss - mūsu apskaidrībai. Iespējams: dramatiskāks pēc šī.
