Par šo tēmu sataisījos viedēt vēlāk, bet nu sanācis ātrāk – kā atbilde dažiem cilvēkiem...
Jau ne reizi esmu sacījis, mūsu dvēseles/ iemiesojoties taustāmajā ķermenī/ uz Zemes atrodas “vienu darba dienu”, pēc tam tās dodas atpakaļ Kosmosa programmas noteiktajā laikā. “Darba dienā” paveicot sev uzlikto misiju un atstājot aiz sevis gudru / par sevi parūpēties spējīgu/ nākamo paaudzi.
Mūsu dzīves gājumu varam iedomāties kā “darba dienu”. Kas notiek – ja pēc paša gribas visiem zināmas darbadienas vidū pametam savu darba vietu? Priekšnieks izdos kādu rīkojumu par sodiem. Pirmajā reizē norās, otrajā reizē - “noraus” prēmiju, trešajā reizē atlaidīs no darba.
Tas pats notiek – ja pēc paša gribas pametam Zemes dzīvi. Jau sākumā jāiet cauri moku brīdim (smakšana, sāpes...), bet pēc tam iestrēgstam Starptelpā uz pasaules Neredzamo Daļu. Starptelpā šādas grēcīgās dvēseles uzturas ilgi/ gaidot “rindā”, kad arī šādām pavērsies vārtiņi uz Citu Sauli.
Bet arī Citā Saulē šīs suicida dvēseles neuzturēsies ilgi, tās tiks nosūtītas ātri atpakaļ uz Zemi – pabeigt misiju. Turklāt uz vietām, kas ir daudz sliktākas nekā iepriekš nepabeigtā “darba dienā”. Valstīs ar izteiktu nabadzību, karadarbību. Turklāt no iepriekšējās “nogrieztās” dzīves jau nākamajā “darba dienā” līdzi vilksies sliktā karma, kas izpaudīsies kā dažādas papildus grūtības, stresi, nabadzība , ciešanas no dabas katastrofām. Nāksies pielikt 2kāršas – 3kāršas piepūles, lai tiktu cauri dažādiem šķēršļi9em.
Pašnāvniekus Starptelpā arī- nesagaida eņģeļi, kas citādi (īstajā stundā nomirušajiem) palīdz tikt cauri šai starptelpai uz Neredzamās pasaules vārtiem.
Padomājam par šo....
