Kas ir - eņģeļi?

1. Šo tēmu jau aizskārām, tagad par to plašāk. Eņģeļi (patiesībā viņiem vārds nav, šo apzīmējumu esam izgudrojuši tepat uz Zemes) ir nemateriālas būtnes, kuras darbojas “teritorijā” pa vidu starp šo- Redzamo Pasauli un to- mums patreiz neredzamo.

2. Eņģeļi ir bijušo cilvēku dvēseles, kuras savienojumā ar miesu apmēram 2000 “darbadienās” (dzīvēs) uz Zemes gājušas cauri visdažādākajām situācijām un saņēmušas pietiekamu rūdījumu, lai paceltos nākamajā – eņģeļu līmenī. Tomēr eņģeļi turpina strādāt, viņu tagadējais darbs ir starptelpā starp šo un Neredzamo pasauli.

3. Eņģeļu “pamatdarbs” ir – sagaidīt pēcnāves ceļā no Zemes aiceļojušās dvēseles, tās izvadīt līdz Neredzamās pasaules ieejas vārtiem. Saprotams, patreiz mēs eņģeļus neredzam. Tie kļūst redzami pēc tam, kad notikusi mūsu nāve / jeb dvēseles atdalīšanās no miesas. Bet tos iespējams sajust (reizēm) arī mūsu tagadējās dzīves laikā.

4. Arī eņģeļi dalās vairākos līmeņos, līdzās “parastajiem” ir arī “vecākie” eņģeļi. Tiem ir savādāka misija – būt par sargeņģeļiem. Mums katram uz Zemes dzīvojošajam ir savs sargeņģelis. Tiesa, patreiz tikai apmēram 2% Zemes iedzīvotāji ar viņiem draudzējas, pārējie ignorē- kas norāda vien to, ka aizvien dzīvojam ļoti primitīvā sabiedrībā.

5. Sargeņģelis katru mūs pieskata no Neredzamās pasaules puses, neļauj priekšlaicīgi nomirt, virza mūs misijai – kurai mēs esam paredzēti šajā “darbadienā”. Sargeņģelis katram mums sūta viedīgos sapņus (kas nav tas pats, kas parastie sapņi), reti- arī vīzijas (kas ir reālistiski sapņi ar atvērtām acīm), izliek “ceļazīmes” uz Zemes (par tām parunāsim nākotnē), sūta gaišas vai, otrādi, tumšas sajūtas. Sargeņģelis sadarbībā ar Likteņtēvu (sauktu arī par Dievu) taisa notikumu virtenes, kas liek nonākt pie rezultāta- mūsu misijas realizācijas. Eņģeli veic arī pretdarbību pret Kosmosa melno iznīcinošo programmu- sātanismu.

6. Eņģeļi caur savu “darbu” cenšas paaugstināt savu līmeni, pietuvināties Kosmosa programmas gaišajam centram (kur pamatā ir Supercilvēks- Dievs – es viņu saucu par Likteņtēvu). Bet tas jau atkal ir pavisam cits stāsts.

Jautājums: vai Dvēseles var mūžīgi atrasties Paradīzē?

1. Nē- nevar, Jo Kosmosa kārtība nosaka, katrai Dvēselei regulāri jāatgriežas uz Zemes (vai uz līdzīgas planētas kādā citā galaktikā), jāiet cauri nākamai “darbadienai” un jānorūdās. Kopumā šādas reinkarnācijas jeb regulāras “darbadienas” katras Dvēseles mūžā ir vismaz 2000.

2. Dvēselei tas vajadzīgs, jo tai ir jānorūdās – izejot Zemes “darbadienās” cauri visdažādākiem notikumiem un situācijām. Pirms katra Dvēsele nonāk nākamajā attīstības līmenī – kļūstot par eņģeļiem.

3. Dvēsele atpūšas ārpusZemes dzīvē jeb t.s. Paradīzē atbilstošās sajūtās, kas līdzinās “vienai naktij” uz Zemes, pirms dodas nākamajā “darbadienā”. Nākamā Dvēseles “darbadiena” sākas caurmērā pēc 220-300 Zemes gadiem skaitot no iepriekšējās nāves momenta. Jeb caurmērā pēc 7 paaudzēm, kad līdzcilvēki nākotnē ir aizmirsuši Dvēseles iepriekšējā “darbadienā” sadarīto.

4. Protams, ir izņēmumi. Kad kāds no mums kļūst slavens, un tā slava aiztiecas tālāk par 7 nākamajām paaudzēm, tad Dvēsele nopelna papildus “brīvdienas” neZemes dzīvē...

 

Neredzamā Pasaule: pašnāvības

 Par šo tēmu sataisījos viedēt vēlāk, bet nu sanācis ātrāk – kā atbilde dažiem cilvēkiem...

Jau ne reizi esmu sacījis, mūsu dvēseles/ iemiesojoties taustāmajā ķermenī/ uz Zemes atrodas “vienu darba dienu”, pēc tam tās dodas atpakaļ Kosmosa programmas noteiktajā laikā. “Darba dienā” paveicot sev uzlikto misiju un atstājot aiz sevis gudru / par sevi parūpēties spējīgu/ nākamo paaudzi.

Mūsu dzīves gājumu varam iedomāties kā “darba dienu”. Kas notiek – ja pēc paša gribas visiem zināmas darbadienas vidū pametam savu darba vietu? Priekšnieks izdos kādu rīkojumu par sodiem. Pirmajā reizē norās, otrajā reizē - “noraus” prēmiju, trešajā reizē atlaidīs no darba.

Tas pats notiek – ja pēc paša gribas pametam Zemes dzīvi. Jau sākumā jāiet cauri moku brīdim (smakšana, sāpes...), bet pēc tam iestrēgstam Starptelpā uz pasaules Neredzamo Daļu. Starptelpā šādas grēcīgās dvēseles uzturas ilgi/ gaidot “rindā”, kad arī šādām pavērsies vārtiņi uz Citu Sauli.

Bet arī Citā Saulē šīs suicida dvēseles neuzturēsies ilgi, tās tiks nosūtītas ātri atpakaļ uz Zemi – pabeigt misiju. Turklāt uz vietām, kas ir daudz sliktākas nekā iepriekš nepabeigtā “darba dienā”. Valstīs ar izteiktu nabadzību, karadarbību. Turklāt no iepriekšējās “nogrieztās” dzīves jau nākamajā “darba dienā” līdzi vilksies sliktā karma, kas izpaudīsies kā dažādas papildus grūtības, stresi, nabadzība , ciešanas no dabas katastrofām. Nāksies pielikt 2kāršas – 3kāršas piepūles, lai tiktu cauri dažādiem šķēršļi9em.

Pašnāvniekus Starptelpā arī- nesagaida eņģeļi, kas citādi (īstajā stundā nomirušajiem) palīdz tikt cauri šai starptelpai uz Neredzamās pasaules vārtiem.

Padomājam par šo....

Dvēseles ceļš - 2 daļa: kad ir atpūta

 Pēc Zemes darbadienas dvēsele jeb mūsu nemateriālā pusīte atrodas stāvoklī, kas turpinās līdz nākamajai "darba dienai".  Šādu stāvokli var raksturot...

1. Ir pilnīgs miers, apkārt ir mīlestības gaisma (ne Saule).

2. Nav nekāda daļa un saistība ar norisēm iepriekšējā "Zemes darbadienā".  "Darbadienas" filma, kurā atainota iepriekšējā dzīve- ir nolikta Aizsaules noliktavā. To izmanto Likteņtēvs, kad Dvēselei jāsagatavojas nākamajai "darbadienai". 

3. Dvēsele katrā konkrētā atpūtas brīdī atrodas tādā apkārtnē/ mājā, ar mēbelēm un apkārtnē, attīstības līmenī- kāds bija brīdī: kād noslēdzās iepriekšējā "darba diena". Atpūtas periodā Dvēsele NEVAR neko uzlabot vai pilnveidot. To var - tikai izejot cauri nākamajai "darbadienai". 

3. Dvēselei atpūtā...

- nekas nesāp, nejūtas ķermenis (kura patiesībā nav);

- need, nedzer, pārtiek no starojuma enerģijas;

- /atvainojos/ nedara dabiskās vajadzības;

- atpūta sastāv no sarunām ar citām Dvēselēm un lidojumiem Kosmosā. Sarunas arīdzan nenotiek mūsu izpratnē, sarunas ir domu tēli, kurus viena Dvēsele pārsūta citai...

- ir laika sajūta, kas atšķiras no Zemes laikrāža. Dvēsele atpūšas "vienu dienu". Atpūtā Dvēsele neguļ.

- pēc laika saņem signālu no Likteņtēva "kad atkal jādodas uz nākamo darbadienu". 

Kas ir Likteņtēvs?

 Te nu esam nonākuši pie vienas no centrālās tēmas.  Tas zināms: KĀDS mūs visus (patreiz 7,7 miljardus) komandē. Ir jābūt kādam, kurš...

1) pirms ienākšanas Zemes dzīvē kārtējā "darbadienā" - mums katram iedod unikālu misiju, kas šajā Zemes "darbadienā" ir jāpiepilda, veicot pienesumu arī Zemes kopējā attīstībā;

2) pēc "darbadienas" beigām - pieņem no mums "atskaiti", kā šī misija ir piepildīta (ir darīts/ daļēji/ vai nekas tai virzienā nav darīts). Nav noslēpums, ka pēc Dvēseles atdalīšanās no miesas (nāves brīdis) tiks VIŅA priekšā izrullēta "filma" - kas dzīves laikā ieglabājas zemapziņā. Pēc nāves šī zemapziņas krātuve atveras, un VIŅŠ paātrinātā veidā to noskatās/ novērtē un izejot no tās, iestāda nākamās dzīves sākumpunktu;

3) vada arī mūs dzīves "darbadienas" laikā. Liekot zīmes, sūtot viedos sapņus, liekot katram piestiprinātajam Sargeņģelim sargāt mūs no pārsteidzīgas rīcības, kas var reizēm novest pie pāragras nāves;

4) vada arī Eņģeļu hierarhiju. Par eņģeļiem parunāsim arī atsevišķi, bet tagad - īsumā - saku: eņģeļu galvenā misija ir mums palīdzēt. Eņģeļi ir VIŅA palīgi, gan dzīves laikā, gan arī pēc mūsu "darbadienas" beigām;

Bez tam -

*) VIŅŠ senos laikos bijis cilvēks, kurš kādreiz gājis cauri daudzām (vairāku tūkstošu) Zemes "darbadienām", pirmais - kurš saprata Kosmosa (redzamās un neredzamās pasaules) kārtību un programmu. 

*) Lai kļūtu par VIŅU, ir jānotiet garš ceļš, un jāgaida, kamēr TĀ VIETA atbrīvojas. Mēs katrs, dažs apzināti, bet lielākoties neapzināti darām visu, lai tuvotos viņam. VIŅA vietā pēdējo 30 000 gadu laikā - mums Tajā Krēslā nomainījies ceturtais pēc-cilvēks. Maiņas notiek laika brīdī, kad Lielā Kosmosa programma esošo pēc-cilvēku aizsauc uz nākamo līmeni. Bet vietu ieņem nākamais. Tas nenotiek bieži, notiek apmēram reizi 15 000 Zemes gadu laikā. Rinda uz to ir gara, un kaut kādā ļoti tālā nākotnē var kļūt par VIŅU katrs no mums.

*) Nosaukums. Patiesībā VIŅAM nav nekāda vārda, jo mums pierastā valoda Neredzamajā Pasaulē neeksistē. Tur informācijas pārraide notiek telepātiskā veidā - viens otram sūtot domu tēlus. Mēs te viņu nosaucam par Dievu, Jēzu, Budu, Šivu, Mozu, Zevu... Es viņu ērtības pēc nosaucu par Likteņtēvu.  Nekas vairāk. 

Turpinājums sekos. 

Dvēseles ceļš - 1 daļa: vienkāršots skats

Nav vairs nekāds noslēpums mums - mēs /katrs atsevišķi ņemot/ sastāvam tā kā no divām daļām. No: redzamās miesas un neredzamās, bet aizvien sajūtamās nemateriālās dvēseles.

Uz Zemes mēs staigājam cauri tagadējai "darba dienai", uz šo "dienu" mēs atnākam no Neredzamās jeb Lielās Pasaules, lai pēc īsāka vai ilgāka brīža tur atgriezotos.

Jā, mēs patreiz esam "darba dienā", kur no ieņemšanas brīža līdz nāves sekundei piepildam savu misiju ar mērķi padarīt Zemi (un tālā nākotnē arī mums pieguļošo Kosmosu) labāku. Varētu teikt, ka esam Likteņtēva (Dieva) kādi 7,7 miljardu (2020. gadā) pirkstu, kas Zemi dara no "māla pikas līdz skaistam izstrādājumam".

Vienlaikus katrā "darbadienā" mums paredzēts iziet cauri visdažādākajām situācijām, problēmu risinājumiem, grūtībām, šķēršļiem. Tikai tad, kad šīs grūtības sasniedz pietiekiamības līmeni, tad varam pāriet nākamajā augstākajā attīstības līmenī- kļūstam par eņģeļiem.

Katru reizi, kad nāves brīdī dvēsele atdalās no miesas, tad mēs atpakaļ uz pasaules Neredzamo daļu līdzi paņemam zemapziņā ierakstītu "filmu", kas vēlreiz "paātrinātā režīmā" izrullējas - ar mērķi redzēt "darbadienā" paveiktos labos un ne tik labos darbus.

No iepriekšējās "darbadienas" paņemtās "filmas", ko redz arī Likteņtēvs, tiešā sakarībā tiek veidota jau "nākamā darbadiena". Vienkāršoti runājot: kā ši "darbadienu" (dzīvi) pabeigsi, tāds būs nākamās "darbadienas" sākums. Vēl vienkāršāk runājot - mēs patreiz strādājam priekš nākamās dzīves.

Ļoti daudz pastāstu vēl priekšā, bet šajā reizē - noslēgumam jāpasaka: mēs dzīvojam ļoti daudz šīs "darbadiena", katrs tagad uz Zemes esošais cilvēks ir kādā "2000+" darbadienā.

Tā teikt- nedzīvojam tikai vienu reizi.

"Kroņa" vīrusa vēstījums Zemei

Likteņtēvs - mūsu lielais komandieris no Kosmosa puses - sācis izlēmīgi rīkoties. 

Kā daudzreiz, kad vēsture "iestrēgst". Atļaujos apgalvot: mikroba infekcija kaut kādā veidā pagrūdīs pasauli pareizākā virzienā.

Patreiz šķiet, ka pirmsinfekcijas periodā - mēs pārāk daudz sākām migrēt, parāk daudz maisīties / esot tūrismā vai vienkārši dodoties uz pasaules citu malu. Jaucot vietējo tautību mentalitāti. Piesārņojot dabu. Pārmērīgi veicinot globālismu, kas primitīvā veidā varētu novest pie "vienas pelēkas cilvēku masas".

Kamdēļ Likteņtēvs tā rīkojas - dramatiski/ ar sekām daudziem? Tamdēļ, ka daudzi vienlaikus mūsu "homo sapiens" rīkojas pretī Zemes attīstībai. Tādas samilzušas dramatiskas situācijas vēsturē bijušas daudzreiz. Zemes virzība virzās ar palēcieniem, ar grūdieniem, ar iepiekš neprognozējamām izmaiņām.

Arī šoreiz...

Mums tiek dots visai dramatisks aizinājums - vairāk pievērsties savai Valstij, savai teritorijai, savam darbam, savai lietai, savai ražošanai, savām idejām.

Pats svarīgākais - mērenā termiņā - būs skaidrība, kas būs pēc šī vīrusa "darbības" beigām. Ja nemainīsimies, tad pēc dažiem gadiem būs klāt nākamais vīruss - mūsu apskaidrībai. Iespējams: dramatiskāks pēc šī.